Digitāls fails Tā nebūs vienmēr

Teksts Tā nebūs vienmēr, kurš atgādinās, ka gan grūti, gan labi laiki- nebūs vienmēr. Grūtajos laikos izturēt, jo tie pāries, labajos laikos priecāties par to,kas ir dots.

Stāsts, kas jāstāsta: #tānebūsvienmēr/jūdu gudrība...

Reiz pie vecā rabīna, atnāca jauns un pēc skata nelaimīgs ģimenes cilvēks no sinagogas.
- Rebbe, - viņš teica, - ko man darit?
- Moiše,- jautāja vecais vīrs,- kas notiek?
- Rebbe, man neiet,- atbildēja ciemiņš,- Sara mane nemile, šekel negrozes un majes nenak. Bern' pa pasaul's rinke dauzes. Ak, rebbe, rebbe,- izsaucās jaunais cilvēks un saķēris galvu rokās, sāka klusi raudāt.
Rabīns iedeva viņam kabatlakatiņu un palūdza ciemiņu apsēsties. Pats piegājis pie grāmatu plaukta, izvilka no tā senu un noputējušu, pie sienas liekamu koka tāfelīti...
- Moiše,- teica vecais rabīns,- es tev grib vien maze prezent uzdavinat,- un nopūta putekļus no tāfelītes.
Jaunais cilvēks, saraudātām acīm, neticīgi paskatījās uz veco vīru, kurš savās izstieptajās rokās turēja plāksnīti, uz kuras balts uz melna bija rakstīts: TĀ NEBŪS VIENMĒR...
- Vei, vei, rebbe, tu par mane smejes,- jaunais cilvēks skumīgs sacīja, - ko es ar to tafele daris?
Rabīns viņam atbildēja: - Moiše, ej majes un liec to pie siene, un pēc gade nac pie mane atkal.
Moiše paņēmis tafelīti, neticīgi grozot to savās rokās, neko nesacījis, aizgāja mājās. Pārnācis, viņš to piekāra pie sienas guļamistabā.
Pēc gada...
Vecais rabīns domīgs skatījās pāri savām apaļajām acenēm pa savas istabas logu, kuru bija pārņēmis drūms un nemīlīgs pavasaris.
Te pēkšņi pie durvīm kāds klauvēja. Viņš atvēra.
Rabīnam pretī stāvēja, pēc skata bagāts, jauns un turīgs cilvēks. Viņa uzmanību piesaistija zelta pukstenis, kas smagā ķēdē, karājās pie viņa vestes, ar filigrānu aizdari iepogāts pogcaurumā.
- Rebbe, tu mane nepazist?- jautāja jaunais cilvēks,- Tas es, moiše!
Rabīns stāvēja, kā zemē iemiets, un pirms viņš atģidās, jaunais cilvēks aizgūtnēm sāka stāstīt.
- Rebbe, es ir laimig! tu ir zelte cilvek! tagad Sara mani mile. Gesheft iet pa pirmo zort un bern ir mierig ka pupol.
Rabbīns, neko nevarēdams pateikt, mirkšķināja ar acīm un klausijās.
Ciemiņš, nodūris acis, kautrīgi pastiepa rabbīnam mazo koka tāfelīti, kas viņam tika uzdāvināta gadu atpakaļ.
- Rebbe,- viņš sacija, - es tev atnes tav' tafel.
Vecais vīrs, plati smaidot, atteicās pieņemt atpakaļ dāvināto un viņam atbildēja: - Moiše, nim, nim to sev un atceres, ka TĀ NEBŪS VIENMĒR...

(pēc jūdu tautas nostāstu motīviem. tekstu adaptēja TOBESALTED)

Lejupielādējamie 5 JPG faili, kas ļaus pasūtīt labas kvalitātes izdruku līdz 20x30cm izmēram (A4)

Drukāt iespējams uz fotopapīra vai citas augstas kvalitātes papīra līdz 280mg.

Failus nav atļauts izmantot tālakpārdošanai vai komerciāliem mērķiem.

Ja vēlaties lai izgatavojam jums šo tekstu uz koka dēliša, kā citus mūsu produktus- lūdzu dodiet ziņu.